Vēbers veic dziļu pirmsreformu baznīcas uzskatu par laicīgo darbību uzskatu evolūcijas analīzi. Viņš atrunā, ka ētisko reformu programma nekad nav bijusi kāda reformatora uzmanības centrā. Dvēseles glābšana, un tikai viņa, bija to dzīves un darbības galvenais mērķis. Viņu mācību ētiskā iedarbība bija tikai reliģiozo motīvu sekas. Vēbers uzskata, ka reformu kulturāla ietekme bija neparedzama un pat nevēlama pašiem reformatoriem.
Vēbers veic morfoloģisku vārda „ aicinājums” analīzi vācu un angļu valodās. Šis vārds pirmo reizi parādījās Bībelē un turpmāk tas ieguva sevišķu nozīmi visās laicīgajās tautu valodās, kas bija pieņēmušas protestantismu. Jaunais šajā vārdā ir tas, ka pienākuma izpilde laicīgas profesijas ietvaros tiek uzskatīts kā cilvēka augstākais morālais uzdevums. Šajā apgalvojumā apstiprinājumu atrod centrālais protestantu ētikas dogmāts, kas ir pretējs katolismam, kas noraida laicīgo morāli, un tas piedāvā laicīgo pienākumu izpildi tā, kā tas ir noteikts ar katra cilvēka dzīves vietu. Līdz ar to pienākums kļūst par cilvēka aicinājumu, t.i., deklarē , ka dieva priekšā visas profesijas ir vienādas.
…
