Mūsdienu lasītāja acīm raugoties, līdz pat 19.gs. otrajai pusei grūti runāt par lasāmu literatūru. Pirmie raksti bija dažādi utilitāra rakstura pieraksti : ieraksti dokumentos, tēvreize, rokrakstos palikuši rituālu teksti u.c. Šeit būtu jāmin G.Mancelis, kurš savos sprediķos stāsta par tā laika sabiedrības struktūru, pretrunām, brīdina zemniekus , ka viņiem jāapzinās sava kārta, arī ēdiena izvēlē jāievēro savs sabiedriskais stāvoklis. Viņa darbos skaidri manāms tam laikam nepieciešamā attieksme, attiecības- kristietisma sludināšanas princips. Tikai 18.gs. G.F.Stenders pirmais rakstīja latviešu dzimtcilvēkam adresētas laicīga satura prozas un dzejas grāmatas, kuras propagandēja čaklumu, darbīgumu, laimi , kas meklējama darbā (kā redzam, ne tādā nozīmē, kādā to saprotam šodien), sātību – atturēšanos no alkohola, pīpes, dievbijību.…
