Pusaudzis vairs nav bērns. Tas iezīmējas jau kā tīri bioloģiskā izpratnē, jo šis ir dzimumnobriešanas laiks, periods, kurā briedumu sasniedz arī citas bioloģiskas sistēmas. Gan fiziskā, gan psihiskā attīstība notiek nevienmērīgi. Kā atzīst zinātnieki, tas ir periods, kad ir maksimāla disproporcija starp dažādiem komponentiem. Jau ārēji pusaudži mēdz būt neproporcionāli augumā, izstīdzējuši, nesamērīgām ķermeņa daļām. Šī pati “neproporcionalitāte” konstatējama arī viņa psihē. Pats būtiskākais, kas raksturo pusaudžu psiholoģiju, ir tā sauktā pieauguša cilvēka izjūta, respektīvi, pusaudzis jūtas pieaudzis. Taču viņš joprojām nav neatkarīgs, viņš nevar eksistēt bez pieaugušo apgādes un aprūpes. Pusaudža sociālais statuss ļoti maz atšķiras no bērna sociālā statusa. Tas neizbēgami rada nozīmīgas pretrunas, izraisa konfliktus.
Pusaudzis bieži izvirza tādas pretenzijas, kuras pats nevar realizēt. Pieauguša cilvēka izjūta gan viņam ir, bet nav nedz vajadzīgo zināšanu, nedz prasmju un iemaņu, nedz morālo tiesību uz šīm pretenzijām, tātad – nav arī iespēju.
Vidējo skolas vecumu mēdz dēvēt par pusaudža vecumu. To var saukt arī par pārejas vecumu, jo tieši šai laikā noslēdzas bērnības periods un sākas pāreja uz to psihes attīstības posmu, kurš tieši un nepastarpināti sagatavo bērnu patstāvīgai darba dzīvei.
Mācīšanas un audzināšanas darba panākumi skolā ir atkarīgi no vecumposma psiholoģisko īpatnību pārzināšanas un šo zināšanu ievērošanas. Šī atziņa vēl lielākā mērā attiecas uz pusaudža vecumu (no 10 – 11 līdz 15 gadiem), kuru sauc par lūzuma vecumu. …
