-
Krievu kultūras fenomens. A.Puškins, Ļ.Tolstojs
Galvenais varonis, kas dzīvo ar savām iekšējām dilemmām, manuprāt, ir pārāk paštaisns cilvēks, kurš uzskata, ka ir vienīgai, kurš dara visu pareizi. Lai gan pats neapzinādamies, kas viņa dzīvē patiesība ir mīlestībā nonāvē sievieti, kuru it kā mīl, soda pats sevi. Kaut gan, ja jau viņš tik ļoti cieta, tad, manuprāt, loģiskāks solis būtu vai nu šķirties vai nonāvēt pašam sevi. Pēc viņa domām, sieviete ir tā, kura nespēj veidot savu iekšējo pasauli, bet tajā pašā laikā, viņa pasaule ir slimu iedomu pilna. Būdams pārāk nenoteikts savos spriedumos viņš nespēj loģiski lemt par darbībām, kuras notiek apkārt.
Īpaša vieta stāstā veltīta arī greizsirdībai, kas ir mīlestības sekas. Šajā stāsta greizsirdība ir tā, kas liek pieņemt drastiskus lēmumus, kas vēlāk jānožēlo. Nav jau noslēpums, ka greizsirdība pastāv vienmēr, lai gan ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viens otram ārkārtīgi uzticas. Bet ne jau vienmēr runājot par greizsirdību jārunā par uzticību. Greizsirdība ir emocijas, kas parāda, ka tev rūp tas cilvēks, kuru mīl. Ka tev ir svarīgi, ka viņš ir tikai un vienīgi tavs, ka ar viņu tu vari dalīties priekos, bēdas, un būt kopā pēc iespējas vairākos dzīves mirkļos. Nenoliedzami, greizsirdības mākts nepareizi rīkojās ne vien galvenais varonis, bet arī daudzi jo daudzi mūsdienu mīlētāji. Šī rīcība pēc vairākiem gadiem vai dažiem mirkļiem liekas nepareiza, tomēr to nav iespējams mainīt, un vienmēr, katrs , kas veiks šo rīcību par savu motīvu minēs greizsirdību.
…
Aleksandra Puškina „Jevgeņijs Oņegins” ir viens no tiem literārajiem darbiem, kas par spīti tam, ka radīts pirms vairākiem gadu desmitiem savu burvību nav zaudējis vēl šodien. To lasot arvien vēl nepamet sajūta, kas tas radīts tagad, respektīvi, mūsu dzīves desmitgadē. Par spīti lielajam gadu skaitam, kas šķir mūs no tā laikmeta, tomēr darbā ir aprakstītas tās pašas vērtības, kas pastāv tagad. Būtiskas atšķirības varam saskatīt tajā, kāda dzīve bija tā laika aristokrātiem. Aristokrātu dzīve bija notikumu pilna. Katru dienu to darba kārtība sastāvēja no gaidāmajiem pasākumiem, kurus noteikti nepieciešams apmeklēt. Tomēr netiek radīta viltus ilūzija. Katrs pasākums aristokrātiem šķita tas pats, kas redzēts jau iepriekš. Citējot darbu: „rītos gultā, kad vēstules jau nesa klāt. [...]Protams, ielūgumi trīs vietās sērst viņš aicināts: te balle būs, tur svētkus rīko, kas iekārdinās šķelmi dīko.”