Klusās dabas interpretācija modernisma estētikā (Van Goga, Sezāna, Matīsa, Pikasso daiļradē)

Modernisma “jēdziens” ir radies mākslā XIX – XX gs. beigās. Šis jēdziens ietver sevī daudz virzienu, kuri no pirmā skatiena izslēdz viens otru.
Ievads šo daudzo virzienu rašanai bija impresionisms – viens no pamatvirzieniem XIX gs. baigās – XX gs. sākumā, kurš atspoguļoja mākslinieku jauno pasaules uztveri, kura radīja jaunus pašizpausmes veidus.
Visus modernisma virziena darbus var izskatīt caur “mokošo ieinteresētību par esamības mīklu”. Modernisti noliedz redzama attēlošanu, cenšoties “attēlot neattēlojamo”, “pacelt aizskaru virs pasaules slēptās iekšējās būtības”.

Mākslas virzienu, kas no 19. gs astoņdesmito gadu beigām līdz aptuveni 1905. gadam pārņēma franču un arī visas Rietumeiropas tēlotājas mākslas vadību, pieņemts apzīmēt ar nosacītu terminu – postimpresionisms. Par postimpresionistiem 19. gadsimta beigās māksliniekus pirmais nosauca angļu mākslas kritiķis Rodžers Frajs, kas noorganizēja to divas izstādes Londonā 1910. un 1912. gada. R.Fraja izvirzītais postimpresionisma jēdziens gan bija plašāks nekā mūsdienas, jo viņa organizētajās izstādēs tika eksponēti arī fovistu ( fovistu darbos apjomīguma, telpiskuma, perspektīvas atveidojums kļuva mazsvarīgs, galveno nozīmi gleznas emocionālās noskaņas radīšana ieguva spilgtu dekoratīvu krās toņu attiecības) un kubistu ( kubisti it kā sadala reālos priekšmetus sastāvdaļās un tad tos radīja par jaunu nu jau citā kārtībā un formā, kurā akcentētas ģeometriskas formas – lode, konuss, prizma, kubs) darbi, tomēr arī mūsdienās tas nav vispārpieņemts un noteikts. Pieņemts, ka ar postimpresionismu apzīmē franču skolas ietvaros izveidojušās jaunās mākslas parādības, galvenokārt glezniecību un grafiku.…