Vai emigrants nav kā sala, atrauta no kontinenta? Tādu es redzu cilvēku, kurš ir prom no mājās, no savas ģimenes, draugiem, no īstas dzīves. Gunara Janovska darbs „Sōla” apraksta, kā ir būt emigrantam, izolētam prom no savām īstajām mājām. Būdami prom no dzimtenes, gan Arturs Skuja, gan Juhans Raudseps izjūt atsvešinātību un vienaldzību, ilgas pēc dzimtenes un mēģina apjaust savu jauno identitāti.
Emigrējot cilvēks ne tikai nonāk svešā vidē, bet arī zaudē balstu zem savām kājām – Arturam Anglijā nebija veco draugu, radinieku pie kā vērsties, viņš nevarēja rast mieru pie svešatnes, viņš bija spiests ne tikai piemēroties turienes apstākļiem, bet arī pieņemt svešu valodu, viņš bija viens.
„Es tagad esmu pilnīgi viens. Ja es šodien mirtu, tad nebūtu neviena, kas par mani skumtu un pavadītu mani līdz kapa bedrei. Tik viens es esmu.”
Arturam ir jauna identitāte, viņš ir kļuvis par pasaules pilsoni, taču „tas nenotika no brīva prāta”, viņš apjauš, ka „skumjas un atmiņas ir narkoze trimdinieka sirdij. Tās gan palīdz dzīvot, bet reizē arī nogremdē izmisuma atvaros”. Trimdiniekam ir grūti samierināties ar zaudētajām ilūzijām par skaisto dzīvi Latvijā:
„Cik gan toreiz visa dzīve bija saulaina un skaista, un kāpēc tam visam bija jāaiziet bojā...” …
