Īpaša romāna varoņu grupa ir sievietes partizānes – Tante, Sieva, Parra. Ir rādīts viņu dažādais liktenis, kas beigu beigās ir licis izvēlēties vienu likteni – piebiedroties vīriem mežā. Ar sieviešu tēlu palīdzību autors atklāj vairākus būtiskus aspektus. Pirmkārt, tiek konstatēts jau pats fakts, ka mežā bija ne tikai vīri, bet arī sievas, kas “turējās līdzi” ne mazāk braši un bieži vien drosmes un uzņēmības ziņā pārspēja dažu labu vīru. Otrkārt, šeit atklājas jau minētās rūpes ne tikai (vai arī – ne tik daudz) par savu, bet gan biedru dzīvību un drošību – piemēram, Ūsainis neizturēja čekas spīdzināšanu un bija ar mieru atklāt savu biedru atrašanās vietu, bet no sievietēm neviena “nesalūza”. Turklāt visas pret šādu gadījumu bija nodrošinājušās – visām līdzi indes pudelīte... Vīru vidū šādas nodrošināšanās nebija.
Treškārt, caur sieviešu tēliem, proti, caur viņu piedzīvoto, autors lasītājam dod iespēju tuvplānā iepazīties ar čekas darbinieku nežēlīgo attieksmi pret ieslodzītajām (-iem), spīdzināšanas, “pārliecināšanas”, izspiešanas, vervēšanas metodēm, kā arī to, kā mežabrāļi iemācījušies šādu pārrunu “sekas” (piemēram, it kā piekrišanu aģenta darbam) izmantošanu savā labā.
…
