Es varu droši apgalvot, ka gandrīz ikkatrs Latvijas iedzīvotājs savos skolas gados ir saskāries gan ar psiholoģisko, gan fizisko vardarbību. Iespējams uz viņu pašu tika vērsta vardarbīga rīcība, iespējams viņš ir bijis pāridarītājs vai arī vienkārši redzējis, kā vienaudži viens otru fiziski un emocionāli aizskar. „Latvijas Faktu” veiktais pētījums 2006. gada augustā par vardarbību skolā parāda, ka „katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs skolas laikā bijis emocionāli vai fiziski aizskarts” un, ka „dominējoša daļa respondentu (81,3% - kopā tika aptaujāti 1007 LR iedzīvotāju) esot dzirdējuši par gadījumiem, kad bērnus skolās fiziski, emocionāli vai seksuāli aizskar vienaudži”( Latvijas Fakti.(2006.gada augusts). Vardarbība skolās . Skatīts 16.10.2007. http://www.lm.gov.lv/doc_upl/Vardarbiba_skolaa-08_2006.doc). Apskatot aptaujas rezultātus, ir skaidrs, ka ar šo problēmu ir jācīnās. Bet, vai risinājumi ir jāmeklē skolā pie psihologa un sociālā pedagoga, vai arī tomēr pati sabiedrība provocē bērnus izturēties vardarbīgi vienam pret otru? Es varu tikai piekrist psiholoģijas doktora Viestura Reņģes viedoklim, ka „ agresijas mazināšana ir grūts, bet ne bezcerīgs uzdevums. Agresija bieži vien parādās tur, kur pietrūkst tuvības starp cilvēkiem”…
