-
Tularēmija - etioloģija, epidemioloģija, klīniskās pazīmes, diagnostikas iespējas, terapija
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Etioloģija | 3 | |
| Epidemioloģija | 3 | |
| Klīniskās pazīmes | 4 | |
| Plaušu tularēmija | 5 | |
| Ulceroglandulārā tularēmija | 5 | |
| Limfmezglu tularēmija | 6 | |
| Okuloglandulārā tularēmija | 6 | |
| Orofaringeālā tularēmija | 6 | |
| Tifoīdā tularēmija | 6 | |
| Tularēmijas sepse | 6 | |
| Diagnostikas iespējas | 7 | |
| Laboratoriskā diagnostika | 7 | |
| Attēldiagnostika | 7 | |
| Terapija | 7 |
Attēldiagnostika
Krūškurvja RTG – jāveic visiem pacientiem, kam ir aizdomas par tularēmiju, jo plaušu tularēmija var būt arī bez respiratoriem simptomiem. [1]
Papildus, ja nepieciešams var veikt arī USS limfmezgliem un CT izmeklējumus.
Terapija
Ārstēšana ir etiotropa, bieži ar vairākiem antibakteriāliem līdzekļiem vienlaicīgi. Terapiju turpina līdz ķermeņa temperatūra ir normāla piecas līdz septiņas dienas. [8;301]
F.tularensis dabiski ir rezistenta pret penicilīniem un pirmās paaudzes cefalosporīniem. Šobrīd pirmās izvēles preperāts tularēmijas ārstēšanā ir streptomicīns. Tā maksimāli pieļaujamā diennakts deva ir 1g, ievada i/m, terapijas ilgums 1-2 nedēļas. Kā alternatīva streptomicīnam ir
citi aminoglikozīdi- gentamicīns, amikacīns. [1] Literatūrā minēta arī hloramfenikola un tetraciklīnu grupas preperātu lietošana. Nepieciešamības gadījumā pielieto arī ķirurģisku terapiju, lai drenētu, piemēram, fluktuējošos limfmezglus un empiēmu.
Papildus izmanto dezintoksikācijas terapiju, lieto antihistamīna preperātus, pretiekaisuma preperātus, vitamīnus, sirds un asinsvadu normālai darbībai nepieciešamus preperātus un citus. [8; 301]…
Tularēmija- akūta bakteriāla infekcijas slimība, kam raksturīgs iekaisums infekcijas vārtos, intoksikācija, drudzis, limfmezglu, ādas, iespējams arī acu, žāvas un plaušu bojājums, un tās gaitai ir tendence ieilgt. [8; 297] Neskatoties uz antibakteriālās terapijas plašām iespējām šīs slimības gadījumā, joprojām vērojama nozīmīga saslimstība un mirstība endēmiskajos reģionos. [5;2927] Pirmoreiz tularēmiju aprakstīja Homma- Sokens 1837.gadā Japānā [1], tomēr tikai 1911.gadā tika izolēts tularēmijas ierosinātājs. 1912.gadā tularēmijas ierosinātāju McCoy un Chapin pirmoreiz kultivēja un nodēvēja par Bacterium tularense. Pirmais bakterioloģiski apstiprinātais tularēmijas gadījums cilvēkam bija acu infekcijas pacientam, 1914.gadā, kad mikroorganismu identificēja Vails ar kolēģiem. [5; 2927]
