Cilvēkiem ir iedzimtas deviņas galvenās emocijas, no kurām viena ir kauns – dziļas, mokošas un nepatīkamas jūtas. Kauns ir morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, piemēram, par kādu nodarījumu, rīcību.
Ir pierādīts, ka kauns ir iedzimts un tas piemīt jau zīdaiņiem no pusgada vecuma. Ir vairākas pazīmes pēc kurām var noteikt, vai cilvēks kaunas. Kaunoties cilvēks nodur galvu, iespējams, ka piesarkst – tas ir atkarīgs no veģetatīvās nervu sistēmas īpatnībām un asins kapilāru izvietojumu sejas ādā. Kaunoties var arī sajust iekšēju karstumu un tirpoņu pakrūtē. Pavisam kopā, Čārlza Darvina prāt, ir deviņas galvenās sejas izteiksmes, kas liecina par kaunu.
Arī šeit, tā pat kā vainas apziņai, ir gan plusi, gan mīnusi. No vienas puses varu teikt, ka kauns ir nepieciešams, lai rīkotos ētiski un atbilstoši sabiedrības pieņemtajām normām. Tieši kauna dēļ cilvēks cenšas sevi pilnveidot, lai no šīs sajūtas izvairītos. Bet no negatīvā skatpunkta raugoties, manuprāt, kauna dēļ tiek neatklāti daudzi talantīgi cilvēki, jo kautrīgie parasti neuzdrošinās izcelties un paliek malā. Viņi nav par sevi pārliecināti. Ne par velti daudzi vēlas tikt vaļā no kauna izjūtas. Kā psihoterapeite J.Batņa saka – kauns ir viena no četrām galvenajām emocijām ar kurām cilvēki nāk pie psihoterapeita. Pārējās trīs ir bailes, dusmas un vainas sajūta.…
