Gribam to vai nē, mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā. Globalizācija izpaužas kā attīstītās civilizācijas ielaušanās visos zemeslodes nostūros, kā iespiešanās, barjeru nojaukšana, apvienošana. Lokalizācija, ko daudzi redz kā pretstatu, drīzāk ir viena no globalizācijas formām, piemēram, Makdonalda piedāvātie dārzeņu salāti ar olīvām ir veids kā iekarot Itālijas tirgu. Ātrāk vai lēnāk šis process neizbēgami virzās vienas globālās ekonomikas virzienā, vienas naudas, arī vienas koptautas un vienas valodas virzienā. Globializācija ir kā vēzis, pakāpeniski pārņemot un unificējot pasauli. Tā ļauj iepazīt vēl citādo, bet galu galā reducē dažādību, uzspiež vienoto, „civilizēto”, bet varbūt ne kulturāli labāko. Globalizācija virza tirgus intereses, nevis rūpes par cilvēktiesībām, tautu tiesībām, kultūras vai mākslas vērtībām, universālām patiesībām vai ko citu.…
