Analizējot šo konstitucionālo tiesību avotu, var atzīmēt, ka tas bija visai fragmentārs, atsevišķas tiesību normas bija tikai ieskicētas, bet citas nemaz netika pieminētas (Piemēram, par tiesu varu LR, netika noteiktas arī TP un PV savstarpējās attiecības un kompetence, netika pieminēta agrārā reforma, par kuras nepieciešamību bija izteikušās Latvijas demokrātiskās partijas). Taču jāatceras, ka TP bija ļoti maz laika politiskās platformas izstrādāšanai, ka tas bija, pirmkārt, dokuments, kas noteica TP darbības politiskos uzdevumus, nevis konstitūcija, kuras pieņemšanu atstāja Satversmes sapulces ziņā. Bez tam vācu okupācijas karaspēka klātbūtnē bija grūti izvirzīt radikālas agrārreformas prasību, jo tas nozīmētu nopietnu attiecību saasināšanu ar baltvāciešiem un okupācijas varu, bet tas Latvijas valsts tapšanas stadijā bija bīstami.
Tomēr jāatzīmē galvenais LR politiskās platformas ieguldījums Latvijas konstitucionālo tiesību jomā. Latvija tika pasludināta par neatkarīgu valsti, tika noteikta tās valsts iekārta – demokrātiska republika, kuras augstākā vara un vietējās varas iestādes veidojamas demokrātisku vēlēšanu ceļā, un ir noteikts varas sadalījums starp jaunizveidotās pagaidu varas galvenajām institūcijām.
Ir jāmin arī 1918.gada 18. novembrī datētais uzsaukums “Latvijas pilsoņiem”, kuru parakstīja PV Ministru prezidents K.Ulmanis un TP priekšsēdētāja biedrs G.Zemgals. Uzsaukumā TP vārdā pasludināta Latvijas valsts izveidošana un papildus noteikts, ka Latvijas teritorija aptver latviešu novadus (Kurzemi. Vidzemi, Latgali) etnogrāfiskajās robežās.…
