Andreja Upīša traģēdijā „Spartaks” ir apskatītas daudzas sociālās problēmas, kuras skar plašus sabiedrības slāņus, dažādi sarežģījumi attiecību veidošanā, ka arī cilvēka rakstura īpatnības un, tāpēc es guvu dažas man tuvas atziņas, par kurām vēlos pastāstīt.
Pirmkārt, es pārliecinājos par to, ka kopīga mērķa sasniegšanā svarīgs ir ne tikai fiziskais spēks un griba, bet arī vienotība, organizētība un uzticība viens otram. Spartaks ir teicis: „Zemnieki, gani un vergi – tas ir aitu bars, viens pats romiešu vilks viņus pārbiedēs. Bars vēl nav sacēlušos cīnītāju vīru pulks.” Es uzskatu, ka šie vārdi apliecina to, ka ir ļoti rūpīgi jāpārdomā katra rīcība, jāmeklē pareizais veids kā sasniegt mērķi, jāapzinās to, kādi šķēršļi ir gaidāmi un vienmēr jābūt gataviem tos pārvarēt, jo tikai tad rezultāts būs efektīvs. Manuprāt, tieši tādēļ Spartaks un viņa biedri neguva uzvaru. Viņu starpā bija nesaskaņas, kurām par cēloni bija neuzticība Spartakam, tādējādi viņi kļuva mazāk vienoti un vājāki. Daudzi nesaskatīja jēgu Spartaka rīcībās un uzskatīja, ka viņš domāja tikai par sevi, kaut gan patiesībā savu dzīvi viņš saistīja tikai ar cīņu par verdzinātās tautas brīvību.…
