Strēlnieki sarkani nepiedzima, bet kļuva. Ne jau no saldas dzīves, bet jūtot, ka viņus speciāli dzen nāvē. Jau bērnībā 1905. gadā viņi redzēja, ka Krievijas sastāvā latvieši nekad nebūs brīvi.
Vīriešos, kuri iestājās strēlnieku bataljonos bija liela motivācija cīnīties par brīvu Latviju, tapēc Krievijas armijas vadībai atļaujot latviešiem veidot brīvprātīgo bataljonus atsaucība bija ļoti liela. Vēl lielāka motivācija brīvprātīgi stāties latviešu strēlnieku bataljonos latviešiem bija pēc Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukuma.
„Pulcējaties zem latviešu karogiem!
Latvijas dēli, mums atļauts dibināt kara pulkus. Par pamatu šiem pulkiem tiek likti tie 2 varonīgie bataljoni, kas 19. un 20.aprīlī atsita vācu uzbrukumu Jelgavai. Pulkus vadīs latviešu virsnieki. Latviešu pulki kalpos Latvijas atkarošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu, kā nešķirama varenās Krievijas daļa. Šo pulku apgādāšanu uzņēmās valdība, bet kā latviešu brīvprātīgi pulki un tautas lepnums, tie stāvēs mūsu tautas īpašā aizgādībā un mīlestībā...”…
