Svētajam Augustīnam bija darbs “De Magistro” – tas bija semiotisks darbs, kurā bija runa par zīmēm. Svētais Augustīns noformulē, kas ir zīme: “Zīme – kaut kas, kas ir cita vietā.” Augustīns uzsvēra, ka cilvēks pie zīmēm nonāk, piemēram, caur skaņu, žestiem, attēlošanu (ko nozīmē skriet, piemēram); radīja virzītā laika konceptu. Augustīns runā par objektu valodu – runājot par lietam, lietojam valodu ārpusvalodiskas realitātes atspoguļojumam.
Viduslaiki ir periods, kas pilns ar zīmēm. Viņiem eksistē tikai zīmēs tveramas parādības. Varēja būt aizmetņi semiotikai. Viduslaikos ir princips: Dievs radījis pasauli no nekā. Tāpat parādās jauns jēdziens – nekas.
17. gs. Džons Loks, mediķis, filozofs, savu filozofiju iedala 3 disciplīnās:
- fizike: atbild par dabu un lietu kārtību
- ētike - atbild par cilvēku dabu
- 3. disciplīna mēģina sakausēt veidu, kā cilvēks izpaužas dabā un kā izzina to – trešajā disciplīnā cilvēks saistīts ar apkārtējo pasauli un dabu veidā, kādā to uztver ar zīmēm SEMIOTIKE (semiotiku skata filozofiskā aspektā, līdz tam viss ir tikai medicīniski)
…
