Platons piedzima Atēnās aptuveni 427.g.p.m.ē. un nodzīvoja līdz aptuveni 347.g.p.m.ē. Platonam jaunībā interesēja militārie jautājumi un viņam piemita izteiktas politiskās ambīcijas. Tā kā jau no paša sākuma demokrātiskā pārvalde viņam nešķita pievilcīga, viņš nevēlājās piedalīties šādas valsts pārvaldē.
409.g.p.m.ē. viņš kļuva par Sokrāta mācekli un viņa skolotāja sodīšana ar nāvi 399.g. p.m.ē. kļuva par būtisku pagrieziena punktu Platona dzīvē. Viņš pameta Atēnas ar uzskatu, ka kamēr “valdnieki nebūs filozofi vai arī filozofi nebūs valdnieki” lietas nekad neies uz labo pusi. Viņš izsekoja pagrimumu no pirmajiem Atēnu valdniekiem un, iespējams, pieļāva domu par paša nākšanu pie varas.
Dažus gadus viņš apceļojas grieķu pilsētas Āfrikā un Itālijā, mācoties pitagoriešu uzskatus. 387.g.p.m.ē. viņš atgriezās Atēnās. Pastāv iespēja, ka viņu pa ceļam uz kādu laiku bija sagūstījuši pirāti. Savu dzīves otro daļu viņš veltīja filozofijai. Pilsētas rietumos viņš nodibināja skolu - Akadēmiju, ko varētu uzskatīt par pirmo universitāti.
Šajā Akadēmijā Platons pavadīja visu savu atlikušo dzīvi, izņemot 2 īsus periodus 360-tajos gados p.m.ē. Tajos viņš apmeklēja Sirakūzas, lai izglītotu jauno valdnieku Dionīsu II. Tā bija viņa iespēja padarīt padarīt valdnieku par filozofu. Tas izvērās ļoti neveiksmīgi. …
