Es lasīju traģēdijas fragmentu no darba „Antigone”. Šis darbs man vienkārši fascinēja un iespaidoja. Ļoti patika darba ideja, un visu cieņu tēlam Antigonei, viņa kļuva par manu elku, cīnoties pret valdošo iekārtu un tomēr pārkāpjot likumus centās apglabāt savu brāli. Divi brāļi cīnījās viens pret otru, viens aizstāvēja pilsētas intereses, taču otrs gribēja pilsētu iznīcināt. Abi krita divkaujā. Eteoklu apglabāja ar godu, taču Polineiku atstāja uz klaja lauka, lai to apēd zvēri, šādi atņemot viņam godu. Māsa Antigone centās apglabāt brāli, jo viņai māsas jūtas bija svarīgākas, taču par to uzzināja Kreonts un sprieda viņai nāves sodu, taču parasts cilvēks nevar lemt cita cilvēka likteni, to var darīt tikai dievi, un tie Kreontam atriebās. Spilgti parāda kā cilvēks nevar stāties pretī dieva likumiem.
Spilgtākie tēli šajā darbā ir Antigone un Kreonts. …
