Motivēšanas vienkāršākā definīcija ir darbinieku iekšējā potenciāla atraisīšana, lai tas labāk strādātu uzņēmuma labā. Motivēšana sākas ar darbinieka vajadzību noteikšanu un to apmierināšanas nepieciešamību. Rodoties dažādām vajadzībām, cilvēks meklē iespējas tās apmierināt. Tātad jāizvēlas attiecīga rīcība, lai sasniegtu savu mērķi. Pēc tam jānovērtē sava rīcība no vajadzību apmierināšanas viedokļa. Tāds vērtējums motivē nākotnē rīkoties tāpat vai mainīt rīcību.
Pareizi stimulējot darbiniekus, labumu gūst gan darbinieki, gan paši vadītāji. Tādēļ ir svarīgi zināt, kāpēc cilvēks strādā.
Motivēšanas procesā darbinieki izvēlas kādu no rīcības iespējām, lai sasniegtu personīgos mērķus. Mērķi, pēc kuriem cilvēki tiecas var būt materiāli – nauda, paaugstinājums darbā, gan arī abstrakti – pašapliecināšanās, gandarījums par paveikto darbu. Atalgojumus, kādus varētu iegūt konkrēts darbinieks, iedala iekšējos un ārējos. Iekšējie atalgojumi izriet no personīgās pieredzes (pašapliecināšanās); ārējie labumi tiek piešķirti no ārpuses (prēmija, paaugstinājums). Organizāciju vadītāji parasti cenšas atrast drošas saites starp personāla motivēšanu un sekojošu efektīvu darbību organizācijas labā, tādā veidā panākot harmoniju starp individuālajiem un organizācijas mērķiem.…
