Viena no interesantākajām prakses vietām bija Stomatoloģijas institūtā - lūpu, aukslēju un sejas šķeltņu centrā. Darba laikā tika pieņemti dažāda vecuma bērni, kuriem tika uzdoti atvērtie un slēgtie jautājumi par ikdienu un skolu, lai novērtētu skaņu un vārdu izrunu. Pieņemšana pie logopēda notika pāris minūtes, kuru laikā tika konstatēts, vai pacients savā vecumā veido pilnvērtīgus teikumus un spēj veidot stāstījumu, atbildot uz jautājumiem. Daži no pacietniem strādājot ar logopēdu sasniedz ļoti labus rezultātus, bet nākotnē iespējam arī lēvera operācija, kas nozīmē, ka viss process būs jāatkārto vēlreiz. Audiologopēds arī novērtē pacienta nazalitāti un pēc tam piemēro attiecīgus vingrinājumus. Ja pacients ir bērns, tad diagnoze laika gaitā var mainīties, kas nav nekas neparasts. Šī centra logopēda darbs bija mazāk praktisks kā citās prakses vietās, jo vairāk bija vērsts uz sarunu.
Gandrīz visas audiologopēda darbības ir vērstas uz praktiskiem uzdevumiem, kas var mainīties atkarībā no pacienta vecuma un diagnozes. Liela daļa no praksē novērotajiem audiologopēdiem savā darbā izmanto daudz palīgmateriālu, kas palīdz risināt praktiskos uzdevumus ar vienu mērķi – uzlabot pacienta runu, rakstību un sapratni par attiecīgo tematu. Apstiprinot izvirzīto tēzi, varu noslēgumā pieminēt, ka darbs prasa no speciālista spēju efektīvi reaģēt uz pacienta darbību un atbildes reakcijām, jo ne vienmēr tās ir viegli paredzamas.
…
