Izvēlējoties Fridriha Vilhelma Nīčes darbu „Antikrists”, kā tematu esejas rakstīšanai mani neapstādināja tas fakts, ka F.Nīčes darbi ir sarežģīti un grūti saprotami, un it īpaši darbs „Antikrists”, kurš tika rakstīts, kad F.Nīče jau bija problēmas ar garīgo stāvokli. Padziļinātai izskatīšanai izvēlējos tieši šī tematu, jo, manuprāt, mēs, kā 21.gadsimta cilvēcība, atrodamies uz robežas, kad dažreiz jau grūti saprast kas ir labi un kas ir slikti, kam jātic un kas tiešam ir svarīgs mūsu dzīvē – katra atsevišķa cilvēka dzīvē un mūsu kopējā dzīvē. Cilvēkiem uz kaut ko ir jābalstās. Vienā no senākajām un nozīmīgākajām vērtībām ir tieši reliģija, kurai, kā ir zināms no vēstures, piemīt milzīga vara gan dot mieru gan iznīcināt. Un neskatoties uz to, ka pastāv diezgan daudz ticību veidu (pareizticība, katoļu un luterāņu ticības, budisms, utt.), mēs visi klusi ticam tam, ko reāli neviens no mums pārbaudīt nevar. Vai mēs savā ticība balstāmies uz senču pieredzi vai tā vispār ir jau ieprogrammēta mūsu dvēselēs un smadzenēs? Mēs ejam uz baznīcām, mēs ziedojam naudu ubagiem, mēs zinām, ka vājiem un nabagiem ir jāpalīdz. Dažreiz mēs to darām to no visas sirds, bet dažreiz tas notiek jau mehāniski, līdzīgi refleksam. Mēs visi it kā zinām, kā vajag pareizi dzīvot, un neskatoties uz to miljardiem cilvēku dzīvo badā uz izdzīvošanas robežas, katru dienu cilvēkus nogalina, notiek kari, streiki, noziedzības . Varbūt mums tiešam ir jāpārskata esošās vērtības...?
Priekš manis šīs esejas primārais mērķis ir vienkārši iedomāties vai mēs pareizi dzīvojam un vai tās vērtības, uz kurām balstās mūsu ikdienas dzīve ir tiešam pareizas un viņas nepievedīs mūsu pasauli pie pašiznīcināšanās.
…
