Uz akadēmiskās kamermūzikas koncertu fona, ar kādu stīvumu un oficiālismu, līdzīgi kā klasiskās teātra izrādēs, kur sajūsminātās pirmās rindas un vēl daudz tālākās nes ziedus pie mīļotā aktiera kājām, leģendārās rokgrupas koncerts atgādināja drīzāk tādu kā draudzīgu „tusiņu”, kur nevajag baidīties no sēdošā kaimiņa, ja es sāktu spēcīgi sist kājas pret grīdu, lekt no sajūsmas stāvus gaisā un kliegt, svilpt vai aplaudēt! …
