Vērtējums:
Publicēts: 19.01.2011.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Ekonomiskas domas vēsture', 1.
  • Konspekts 'Ekonomiskas domas vēsture', 2.
Darba fragmentsAizvērt

Ekonomiskā doma
Klasiskā ekonomiskā doma

Domas struktūra
no 17. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta vidum
Klasiskās ekonomiskā doma uzplauka Anglijā.
18. gadsimta izveidojās tā sauktā "fiziokrātu skola", kas bija klasiskās ekonomiskā domas virsotne Francijā. Klasiskā ekonomiskā doma Francijā nebija Anglijas klasiskās ekonomiskās domas atdarinājums, vai angļu ideju vai domu transformācija. Šī doma Francijā radās patstāvīgi. Tā izrietēja no Francijas ekonomiskās un sociālās dzīves pieredzes.

Svarīgas iezīmes
Bija ļoti bagāts ar dažādām domām un idejām par sabiedrību un tās ekonomiku.
"meklējot klasiķus", ekonomiskās domas vēsturē nereti vadījās no pieņēmuma par virziena „vadošo” pārstāvi, viņa pētniecības priekšmetu, metodi un sabiedrisko pozīciju.
No otras puses veidojās reformisma virziens - sabiedrības pakāpeniskas pārveidošanas, jeb sociālo reformu teorijas.
Klasiskā ekonomiskā doma bija jauna mācība. Tā daudz savādāk nekā merkantilisms izskaidroja nāciju bagātības dabu un cēloņus. Šī doma bija tā laika gaišāko prātu reakcija uz pārmainām sabiedrība un ekonomikā.
Jaunā ekonomiskā doma bija nāciju bagātības avotus saskatīja ražošanā, preču un pakalpojumu piedāvājuma nodrošināšanā, uzņēmējdarbības brīvībā. Jaunā pieeja sabiedrībai nebija tirdzniecības vai valsts ekonomiskās lomas pilnīgs nolietojums, bet gan akcentu būtiska maiņa.
Klasiskās ekonomiskās domas veidošanos stipri ietekmēja tā laika filozofiskā doma.
Klasiskā ekonomiskā doma bija racionāla.
Ekonomiskās domas klasiķi lietoja gan analīzi, gan sintēzi. Viņi iestājās par tirdzniecības rūpniecības atbrīvošanu no valsts protekcionisma un privilēģijām.
bija tēze par to, ka attīstītā un augošā ekonomikā (Anglija) veidojās pieprasījums pēc teorijas, kas to izskaidroja. Savukārt ekonomikai, kura bija nonākusi stagnācijā un, kura ilgstoši cieta no negatīva pagātnes mantojuma (Francijas absolutims), bija vajadzīgas attīstības iespējas, pārmaiņas un reformas.

Pārstāvji
Viljams Petijs, Pjērs Buagijbērs, Ādams Smits, Deivids Rikardo, Kārlis Markss, Džons Sjuars Mills, Renē Dekarts, Gotfrīds Vilhelms Leibnics, Johans Gotlībs Fihte, Frānsiss Bēkons, Žans Seijs, Tomass Roberts Maltuss, Simons de Sismondī, Viljams Sīniers, Frederiks Bastia, Čārlzs Ķēri, Kārlis Markss


Autora komentārsAtvērt
Atlants