Liela daļa šo darbu vismaz no reprodukcijām šķiet zināmi, taču to nevar teikt par citu kara rezultātā neatkarību ieguvušo valstu mākslu. Izstādes vērtīgākais pienesums vietējai kultūrtelpai ir darbi no Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Polijas, Slovākijas, Čehijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Ungārijas muzeju kolekcijām, kuri iepazīstina ar kaimiņiem, kas ģeogrāfiski tuvāki, bet svešāki par pasaulslaveniem franču kubistiem, vācu ekspresionistiem vai itāļu futūristiem.
Diskutablākais moments šķiet lēciens uz latviešu laikmetīgās mākslas pienesumu – Ērika Boža, Kriša Salmaņa un Andra Brežes objekti vairāk šķiet piederīgi ekspozīcijas sākumam, jo piedāvā apceri par karu, konfliktiem un politiku mūsdienās. Kriša Salmaņa darbs „Sarkanā poga” mani pārsteidza ar tik vienkāršo izskatu, bet ļoti dziļo domu. Anotācijā bija teikts, ka nospiežot pogu iedarbinās autoram piestiprināta strāvas ierīce - tas tikai nozīmē, ka neviens nevar būt pārliecināts par savas rīcības rezultātu. Ļoti interesants šķita Ērika Boža darbs „Melnā saule”, kas pielikta pie griestiem un līdzinās zemūdens mīnai. Iespējams, šī „saule” nekad nebeigs „spīdēt” virs cilvēces.
…
