Labs piemērs būtu Delfi „Aculiecinieks” sadaļa – savā veidā te ir sniegta iespēja alternatīvai medija platformai, kas ar laiku ir palikusi par plašpatēriņa sadaļu „Skatieties, cik stulbi var noparkot automašīnas un kur tik nestāv fotoradari”. Otrajā gadījumā tiešsaistes komunikāciju līdzekļi izmantošana palielina alternatīvā medija saikni ar saviem lasītājiem un iespēju saņemt „feedback” – tie var būt gan komentāri, gan e-pasti, gan citu mediju ziņas. Tā rezultātā alternatīvā medija autoru sāk ietekmēt lasītāji – Matheson un Allan konstatēja, ka Persijas līča karā neatkarīgie reportieri rakstīja tieši, personiski, uzsverot savu neatkarību no organizatoriskiem vai administratīviem ierobežojumiem – aspektiem, kuri pēc reportieru domām aizķēra lasītājus, turklāt lasītāji veidoja viņu reportāžas, uzdodot jautājumus vai ieteikumus (Chris Atton) un, lai cik negribīgi daži no mums to negribētu atzīt – alternatīvs tādā veidā ar laiku kļūst par plašpatēriņu.
Rezumējot, alternatīvie mediji drīzāk ilustrē cilvēku protestu pret plašpatēriņa mediju attālinātību, ziņojuma kontroli un piesaisti konkrētai mērķauditorijai, šie alternatīvie mediji ir kā vēlme būt saistītam ar mediju un piedalīties ziņu tapšanas procesā, tā ir kā katrā no mums mītošā dumpinieka gara pašrealizācijas iespēja. Un tā šis process turpinās – „ābele – ābols – sēkla” jeb „plašpatēriņa medijs – alternatīvais medijs – jauna plašpatēriņa medija aizmetņi”.
…
