Paši mūziķi šo albumu diezgan ātri ierakstīja, un pēc tam jau strauji katrs devās vairāk vai mazāk savā virzienā (Koltreins ieraksta Giant Steps, Mailzs gatavo materiālu Sketches of Spain, Evanss pievēršas savam trio sastāvam utt.). Viņi nedomāja, ka ir izdarījuši ko leģendāru – tikai savu darbu, ko mīlēja. Ap 1959. jau sāka parādīties arī frīdžeza pirmie meklējumi, tāpēc grūti bija ar šādu bumu cīnīties par lielāko novatorismu, bet es domāju, ka šis albums, lai arī ir konservatīvāks un ar iezīmēm no vecajiem svinga, hardbopa un bībopa laikiem, tomēr ir ar tik lielu pienesumu džezā, ka dzīvos vēl ilgu, ilgu laiku.
Svarīgākais visā šajā konceptā ir sajūtas un pārdomas. Nav viegli apspēlēt ātri akordus pareizi kā tas ir bībopā, bet ne mazāk sarežģīti ir atrast pareizos vārdus modālajā pieejā. Tā noteikti ir viena no stiprākajām, ja ne pati stiprākā Mailza muzikālā puse. Miers un mērenība kombinācijā ar enerģētisko ekspresiju, kas strāvo cauri pauzēm ir galvenā iezīme visā albumā. Šo mūziku var klausīties brīžos, kad gribas apstāties un šo apstāšanos izbaudīt. Tās var būt pirmsmiega domas vai agra rīta kafijas sabiedrotais.
…
