Kopš Padomju Savienības sabrukuma mūsu sabiedrība sastopas ar vienu jaunu fenomenu, proti, mūsu valstī ienāk jaunas reliģiskas kustības jeb kā ikdienā mēdz dēvēt, jaunas sektas. Mana sajūta ir tāda, ka mūsu sabiedrība īsti nezina, ko darīt ar šo fenomenu, kā izturēties pret šīm jaunām reliģiskām kustībām, kā lai orientējās tajās, kur var uzzināt informāciju par tām.
Šī raksta mērķis ir paanalizēt tā saucamo tradicionālo konfesiju1 un sabiedrības iespējamo attieksmi pret šo fenomenu.
Ja domājam par tradicionālo konfesiju attieksmi pret šīm dažādām reliģiskām kustībām2 tad gribētu izcelt vienu domu, proti, šīs jaunās kustības ir viltus garīguma izpausmes un cilvēki, kuri tajās iesaistās, riskē ne tikai ar mūžīgās dzīvības pazaudēšanu, bet bieži vien arī ar šīs zemes dzīves izpostīšanu.…
