1934. gada 15. maijā Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis izdarīja apvērsumu un nodibināja tā saukto autoritāro režīmu. To dēvēja arī par vadonības un tautas vienības laiku. Par šo posmu Latvijas vēsturē vēsturnieki vēl joprojām diskutē. Neapšaubāmi apvērsums bija antikonstitucionāls – tas Latvijā likvidēja demokrātiju. Valstī izsludināja karastāvokli, kas neformāli pastāvēja līdz pat valsts okupācijai. Tika apturēta Saeimas darbība, aizliedza visas politiskās partijas, izformēja pašvaldības, slēdza arodbiedrības un daudzas apvienības. Uz Liepājas koncentrācijas nometni tika aizsūt daudzi Saeimas deputāti , sociāldemokrāti un citi politiskie darbinieki, politisku iemeslu dēļ daudzus ierēdņus, skolotājus, pašvaldību darbiniekus atlaida no darba vai pat arestēja. Ulmanis kļuva par diktatoru, kas ļāva viņam daudzus jautājums vai pat varētu teikt visus jautājumus izlemt vienpersoniski. Tad Ulmanis no A.Kvieša pārņēma arī Valsts prezidenta funkcijas, kas, protams, bija nelikumīgi, bet Ulmanis vēlējās būt pirmā persona valstī, jo līdz tam Kviesis tā teikt aizēnoja viņu.
Ministru kabinets īstenoja izpildvaru un arī likumdošanu, bet jāņem vērā, ka Ministru kabinets bija Ulmaņa paspārnē, un, kā izsakās Latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, kas salīdzināja Ministru kabinetu ar kori,: „kas dziedāja, turklāt vienbalsīgi, to, ko lika dziedāt diriģents – Ministru prezidents” ( [2.] 154.lpp.), jāsaprot, ka kabinetā lēmumu pieņemšana bija samērā neliela un galavārds piederēja tikai Ulmanim.…
