Literārā pasaka ir žanrs, kurš vistiešāk ir saglabājis prozas pirmatnējo saistību ar mutvārdu vēstījuma tradīciju. Pasaka veidojusies vēstītājfolkloras ietvaros, attīstījusies uz tautas pasakas bāzes, kuras dziļākās saknes aizsniedzas līdz mītam.
Folklorā pasakas pauda brīnumainus notikumus, ticību labā uzvarai, tautas sapņus. Tautas pasakas tiek iedalītas dzīvnieku, sadzīves un brīnumu, dažkārt arī joku pasakās; Valeiņaprāt, lit. pasakai ir arī vēl filosofisks žanra tips. Tautas pasakām raksturīgas konkrētas sākuma un nobeiguma frāzes, kā arī notikumu blīvējums, kāpinajums, atkārtojums un pārspīlējums – šīs īpatnības mēdz izmantot arī lit. pasaku autori.
No pārējiem vēstītājfolkloras žanriem, piemēram, teikas, nostāsta vai anekdotes, pasaka atšķiras ar mākslinieciskās izdomas primaritāti, tās pamatā ir fantastiska rakstura izdoma. Kā tautas, tā lit. pasakai raksturīga augsta tēlu un sižetu nosacītības pakāpe, fantastisks pasaules redzējums, neparasta dzīves norišu uztvere; notikusmi kā dzīvē neiespējams brīnums – cilvēkiem tiek piešķirtas pārdabiskas spējas, parādās izdomātas, fantastiskas būtnes. Brīnumi un neparastība ir tautas pasakas pamatā un šīs īpatnības ievērotas arī literārās pasakas veidojumā. Lit. pasakas žanrs rakstniekiem paver neierobežota fantāzijas lidojuma iespējas un ļauj pilnībā pārveidot dzīves realitāti, tai pašā laikā akcentējot īstenības dziļākās likumsakarības.…
