Pēc Otrā pasaules kara, kad visapkārt valdīja posts un izmisums, valstis aizvien vairāk saprata, ka izeja no šī stāvokļa ir iespējama tikai sadarbības procesā. Valstis bija kļuvušas savstarpēji atkarīgas viena no otras kā vēl nekad agrāk. Lai savstarpējā sadarbība būtu produktīva un noteikta, tika slēgti dažādi savstarpējie līgumi, kas šo sadarbību veicināja. Lai veicinātu pēc iespējas straujāku valstu atlabšanu no postošā kara sekām tika izveidotas arī kopējas politikas un citi mehānismi.. To skaitā bija Kopējā Komerciālā politika, Kopējā lauksaimniecības politika, kopējais tirgus, kopējā konkurences politika, tāpat arī kopējā ekonomiskā un finansu politika, kopēja sadarbība drošības jomā, kohēzijas politika, kopēja sociālā politika, enerģētikas politika, vides ilgtspējas politika, kā arī vēl citas kopējās politikas jomas.1 Šobrīd tuvāk aplūkošu tieši Kopējo lauksaimniecības politiku un tās izveidi.
Par Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) izveidojās 1950. gadu beigās un 1960. gadu sākumā, kad toreizējās Eiropas Kopienas dalībvalstis - Vācija, Francija, Itālija, Beļģija, Holande un Luksemburga – sāka ciest no pārtikas trūkuma, ko bija izraisījis Otrais pasaules karš. Pastāvēja cerība, ka vienota tirgus izveidošana, tarifu un ražojamo produktu noteikšana šo pārtikas trūkumu varētu novērst.
Pirmos ierosinājumus par Kopējās lauksaimniecības politikas veidošanu izteica Eiropas Komisija. Tam 1957. gadā sekoja Romas Līguma parakstīšana, kurš izveidoja Kopējo tirgu.…
