Dzejoļa galvenās tēmas – mīlestība un cilvēku vienaldzība pret emocijām – šobrīd, manuprāt, ir aktuālas visvairāk, jo dzīves steigā, kā ierauti vāveres ritenī mēs skrienam, nav laika mīlestībai, nav laika izstāstīt, izrādīt savas domas, izjūtas, emocijas un pārdzīvojumus. Ļoti mīlēta cilvēka zaudējums vai zaudējuma tuvuma sajūta ir, man šķiet, viena no skumjākajām un sirdi plosošākajām sajūtām pasaulē, tāpēc vienmēr saprotama ir vēlēšanās šo cilvēku atgūt. Tomēr pastāv arī tāda absurda, bet izplatīta „parādība” kā sirds nocietināšana pret emocijām, visu, kas varētu sāpināt un kaut ko atgādināt. Savām emocijām, lai kādas tās būtu, vajadzētu ļaut „brīvu vaļu”, tomēr ievirzīt tās daudz maz labvēlīgā gultnē, lai tās nekļūst destruktīvas cilvēka būtībai vai pat dzīvībai. Mīlestība, ko nereti negribas tik viegli ielaist sirdī un atzīt par nepieciešamu dzīves sastāvdaļu, ir tā, kam būtu jābūt pasaules un cilvēku vadlīnijai. Ja visi to saprastu, pasaule kļūtu daudz, daudz labāka.…
