Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 11.05.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 1.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 2.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 3.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 4.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 5.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 6.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 7.
  • Referāts 'Brīvības cīņas', 8.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Latvijas valsts izveide    3
  Latvijas Padomju republika    4
  Vāciešu ēnā    5
  Izmantojamā literatūra    8
Darba fragmentsAizvērt

Par spīti miera līgumam ar Krieviju, Vācijai 1. pasaules karā klājās arvien smagāk. 9. Novembrī sakās revolūcija, un 11. Novembrī vācieši Kompjenā parakstīja pamiera līgumu. Taja pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Balfurs paziņoja Nacionālajai padomei, ka “ Viņa Majestātes valdība ar dziļākajām simpatijām ir vērojusi latviešu tautas tieksmes un tās vēlēšanos atbrīvoties no vācu jūga. Šī valdība ar prieku apliecina savu gatavību nodrošināt Latviešu Nacionālās padomes pagaidu atzīšanu kā de fakto neatkarīgu orgānu, līdz miera konference liks pamatus jaunai brīvības un laimes ērai jūsu tautai”.
Lorda Balfura deklarācija bija ļoti uzmundrinoša vēsts laikā, kad baltvācieši darīja visu, lai saglābtu savu varu. Pēc Vācijas sakāves okupācijas jūgs kļuva vaļīgaks. Rīgā sākās drudžaina politiska darbība, un dažādās politiskās partijas un uzskatu novirzieni mēģināja vienoties par topošās Latvijas valsts struktūru. Pēc garām sarunām visām pusēm izdevās vienoties par kopēju platformu, un tagadējā Nacionālajā teātrī Rīgā 1918. gada 18. Novembrī svinīgā cermonijā tika proklamēta neatkarīgā Latvijas Republika.
Par Latvijas pirmo ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Kārli Ulmani, Zemnieku savienības līderi. Viņš bija ieguvis agranoma izglītību, studējis Šviecē un ASV(Nebraskā) un atgriezies Latvijā tikai 1913. gadā. Par ārlietu ministru kļuva tās pašas partijas biedrs ekonomists Zigfrīds Meierovics. Par tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Vācu armijas vadība tieši nestājās ceļā latviešu valdības izveidošanai, bet atteicās konstruktīvi sadarboties ar to.
Jaunās valdības stāvoklis bija ļoti grūts: tās rīcībā nebija nekāda reāla varas aparāta. Vissvarīgākais bija izveidot bruņotus spēkus, kuri varētu aizstāvēt Latvijas suvernitāti. Vācu armijas vadība kavēja mobilizācijas mēģinājumus un bija gatava drīzāk iznīcināt savus ieroču krājumus nekā dot tos jaunajai valstij. Nedaudz vieglo ieroču valdība ieguva no Antantes flotes spēkiem, kuri atradās Baltijas jūrā. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants