Viena no sociālās psiholoģijas galvenajām teorijām ir humānistiskā. Tā pamattēze ir, ka cilvēks uzvedīsies atbilstoši savām sociālajām vajadzībām.
Humānistiskā teorija radusies 20.gs.30.gados, un tās aizsācējs ir V.Šterns, kurš aicināja no „elementu” pētīšanas atgriezties pie „veselā” analīzes. Viņa mācība uzsver personības svarīgumu. V.Šterns personību apskata kā vienotu apziņas un bezapziņas veselumu, sarežģītu un neatkārtojamu individualitāti. Cilvēka būtību nevar izskaidrot racionālos terminos. Humānistiskā pieeja uzsver arī to, ka katrā cilvēkā mājo spēcīga tendence realizēt savas iespējas, kas ir raksturīgi tikai cilvēkam. V.Šterna pamatuzskatus ievēroja daudzi ASV zinātnieki, kas līdz ar to sekmēja vesela virziena-humāņistiskās psiholoģijas – rašanos. Šī virziena līderi bija K.Rodžers, A.Maslou, V.Olports un Š.Bēlers. Centrālie jautājumi, ko risināja minētie virziena pārstāvji, bija „Par ko var kļūt cilvēks? Kā personība var realizēt savu potenciālu? ” …
