Ar jēdzienu hiperaktivitāte mēs saprotam fizisku nemieru, kas nepārprotami pārsniedz normālu bērna kustīgumu. Šādi bērni nespēj nosēdēt mierīgi pat nedaudzas minūtes. Viņi atrodas nepārtrauktā kustībā – kāpj uz galdiem un soliem, lec lejā, rāpo uz visām pusēm, visu aiztiek, līdz ar to viņiem pastāvīgi draud briesmas sevi ievainot. Jebkurš pieaugušais, kam ir darīšana ar šādiem bērniem, visu laiku izjūt trauksmes stāvokli. Viņš tādu bērnu neuzdrīkstas izlaist no acīm, lai ar bērnu pašu vai citiem nenotiktu kāds negadījums.
Hiperaktīvos bērnus var iedalīt 4 grupās:
1) Bērni ar minimālu smadzeņu funkcijas traucējumu. Arī izteikts smadzeņu funkcijas traucējums ar mācīties spējas zudumu vai garīgu aizturi var būt hiperaktivitātes cēlonis.
2) Organiski veseli bērni, kas agrāk ieguvuši pieredzi, ka hiperaktivitāte piesaista viņiem vispārēju ievērību. Ja šiem bērniem vēl arī šķiet, ka vecāki viņus vairs pietiekami nemīl, hieraktivitāte attīstāas kā zaudētās mīlestības aizstājēja, jo tā bērniem dod iespēju nokļūt uzmanības centrā.…
