Cilvēka mūžs ir kā dzijas kamols, kurā saritinātas gan skaistākās dzīves atmiņas, gan jaukākie mirkļi, ievīts kāds spilgtāks dzīpariņš, kas dzīvē sniedz vislielāko prieku un tam visam pāri-kāds pavediens ar pelēcīgu nokrāsu. Mans dzīves kamoliņš ir ļoti krāsains. Katrs pavediens tajā glabā daudzas melodijas, daudzas dziesmas. Visspilgtākais pavediens tajā ir mūzikas pasaule. Dzīpariņš pie dzīpariņa veido manas dzīves stāstu, kuru caurvij mūzika, jau otro gadu desmitu.
Pirms divdesmit gadiem, kādā puteņainā februāra naktī, pasaulē ienāca maza meitenīte, vārdā Evita. Kā maza zvaigznīte viņa iespiedējās brīdi spožāk lielajā zvaigžņu valstībā, un tad tur palika, jo pasaulē bija nākusi jauna dzīvībiņa. Liktenis viņas dzīves grāmatā jau pirmajā lappusē bija ierakstījis skaistu dziesmu-pirmo kliedzienu, ar kuru viņa sevi pieteica šajā pasaulē. Grūti noticēt, ka šis stāsts ir par mani pašu, bet tā ir patiesība. Dieviņš man šajā pasaulē kā ceļamaizi bija iedevis-dziesmu.…
