Bija Latvijā viens otrs apgabals, kur latvju senatnes tradīcijas uzglabājušās vairāk nekā citur. Pa1aikam tās ir malienas, kas stāv atstatu no lielākiem kultūras centriem. Īstās tautas tradīcijas šeit tomēr zināmā mērā dabūjušas piemaisījumus no tuvajām kaimiņu tautām. Kāds apgabals pašā Latvijas vidū, kur kā uz salas uzglabājušās senās ierašas un gara mantas, uzejams Lielvārdes draudzē. Pie tās pieder Lieljumpravas pagasts, no kura kāda daļa atrodas Daugavas kreisajā krastā, Kurzemes pusē. Tanī bija 19. gadu simteņa vidū pusmuiža, dzirnavas, divi krogi, 23 zemnieku un 3 mežsargu mājas. Šejienes iedzīvotāji atšķirti tāpat no apkārtējiem pagastiem, kā ar Daugavu arī no citiem pagasta ļaudīm Vidzemē. Tie iedalās daugaviešos, kuru mājas guļ rindā uz Daugavas krasta, un mežiniekos, kas dzīvo pa lielajiem muižas mežiem izkaisītās mājās. Šī lieljumpraviešu daļa runāja savā izloksnē, ģērbās savā apģērbā. Apgabals bija pielīdzināms mazai brīvvalstij, kuras iemītnieki apzinīgi lepojās ar savām savādībām. Viņu vidū pastāvēja vecu vecā ticība, tēvu tēvu tikumi, valdīja burvji, labdari, raganas, pūšļotāji.…
