Ulmanim tauta bija svarīga, viņš vēlējās, lai tā ir apmierināta ar savu dzīvi, lai viņi dzīvo brīvībā, bez ierobežojumiem. Tieši Latvijas tauta bija Ulmaņa spēks un virzītājs uz priekšu, viņu atbalsts bija ļoti svarīgs:
„Mani tomēr velk pie viņiem, jo bez viņiem es nekas neesmu. Es esmu balss, kas meklē atbalšu.”
Ulmaņa spēcīgais raksturs un lielā pieredze noteikti bija tas, kas turēja viņu staltu un neļāva viņam sabrukt. Noteikti iekšienē viņam sāpēja visas sliktās runas, tomēr no ārpuses viņš saglabāja mierīgu un nosvērtu tēlu. Jau kopš bērnības Ulmanis bijis nosvērts, mierīgs, mazliet kautrīgs, vienmēr apsvēra savas darbības un plānoja tās uz priekšu. Viņš spēja pieņemt pareizākos lēmumus pats, viņam bija spēcīgs gribasspēks. Vienīgie, kurus Ulmanis necienīja un nespēja izturēt bija tie, kuri noniecināja latviešu tautu un necienīja Latviju. Tieši pateicoties Ulmanim latvieši sāka sevi apzināties, devās uz priekšu, cīnījās par Latvijas nākotni, ticēja gaišākai rītdienai. Ulmanis iedvesmoja Latvijas sabiedrību, vadīja viņus, rādīja pareizi ceļu uz panākumiem un brīvību. Viņš bija gatavs lielām izmaiņām, tikai lai radītu brīvu Latviju tās iedzīvotājiem.
Ulmanis pats ir kā maza Latvija. Viņā ir daudz latviskā, patriotiskā.
„Tā viņi abi runā garas runas, sēdēdami pie galdiņiem vientulīgos kalnu restorānos: Ulmanis dzerdams glāzi piena, bet Valteris glāzi vīna.”
Kā liecina šis citāts, kamēr viņa sarunas biedrs malko ārzemju vīnu, Ulmanis izvēlas vienkāršu, parastu Latvijas pienu. Tas vien raksturo viņa vienkāršību, tuvību tautai, vēlēšanos saplūst ar to.
…
