Daoisma pamats ir meklējams dabas kultā. Daoisms pievēršas dabai un tās likumiem. Cilvēkam ir jāiemācās pielāgoties tai un nevajag iejaukties tās kārtībā. Cilvēks var kļūt laimīgs tikai sekojot dabas noteiktajam ceļam. Pēc dao būtības cilvēkam ir jānošķiras no pasaules un jācenšas sevi pēc iespējas vairāk pilnveidot, jo daoismā svarīgākais ir pats indivīds. Dao pavediens strāvo cauri visam, caur to rodas visas radības, un ja mēs esam spējīgi aptvert seno laiku dao- mēs ar to varam pārvaldīt mūsdienas. Apskaidrotais nekad necenšas būt liels, tādēļ arī spēj būt dižens un varens, viņš nekrāj īpašumu, tieši otrādi, viņš to cenšas vairāk iedot citiem, apskaidrotais izvairās no straujā, krāšņā un majestātiskā. Tas, kurš pilnībā seko dao ir augstākā tikuma cilvēks. Daoismā nav novārtā pamestu būtņu, ļaudis cenšas viens otram palīdzēt, proti, dao labos ļaudis dara par slikto skolotājiem un sliktos ļaudis- par slikto sekotājiem, un nekāda gudrība no maldīšanās nepaglābj. Šis arī tiek uzskatīts par vissvarīgāko noslēpumu. Tas, kurš izprot dao, nekavējas pie ieročiem, jo ieroči tikai postu un nelaimi nes, tie nav līdzeklis cildenajam. Visdārgākais un svarīgākais apskaidrotajiem ir miers un apcere. Tie, kas rod prieku nogalinot, ilgoto nesasniegs, jo tas ne pie kā nenovedīs. Neviens no mums sākumā nav Dao izredzēts, tas katram pašam jāsaprot, vai vēlas sekot Dao.…
