Piektā vērojuma reize
Ir mitrs rīts un zālē guļ rasa. Mēs ar bērniem dodamies uz atraitnīšu dobēm. Daži bērni ir diezgan steidzīgi un visiem pārējiem pa priekšu cenšas ātrāk nokļūt pie mūsu vērotajām atraitnītēm. Kad visi pienācām pie dobes, kura atrodas ēnā, ieraudzījām, ka dobi ir apciemojuši daži gliemeži. Es jautāju bērniem: ”Ko tagad darīsim ar mūsu ciemiņiem?” Viens bērns atbildēja: „Prātīgi noņemsim gliemežus un aiznesīsim citur.” Tā bērni prātīgi salasīja gliemežus un tie tika nogādāti zālājā koku ēnā.
Pēc tam aicināju bērnus doties uz saulaino dobi paskatīties vai arī tajā nav gliemeži. Bērni bija priecīgi, jo neieraudzīja nevienu gliemezi tajā, taču nedaudz vēlāk kāda meitenīte ieskatījās cītīgāk un teica: „Ir gan te gliemeži tikai noslēpušies zem lapām ēnā, tāpēc mēs tos neredzējām!” Arī šos gliemežus nogādājām viņu jaunajā mājvietā.
Pēc atraitnīšu glābšanas aicināju bērnus ielūkoties atraitnītes ziedā un pastāstīt, ko viņi tajā saskata. Kāds bērns uzreiz atbildēja: „Atraitnītes zieds ir kā sejiņa, tur ir actiņas un mutīte.” Es prasu bērniem: „Vai jūs zināt, kurai puķītei vēl ir sejiņa?” Bērni atbild, ka ir redzējuši tādu puķīti tikai nezin kā sauc. Nospriedām, ka tā ir lauvmutīte.
Kad mūsu saruna un vērojums bija beidzies, devāmies atpakaļ uz grupiņu, pārrunājām šodienas jaunumus un apskatījām bildes. Pēc tam ar bērniem aplicējām atraitnītes un gliemežus.
…
