Ir lietas, ko cilvēki bieži vien, par spīti visiem pierādījumiem par pretējo, uzskata par sliktām, nepareizām, iznīdējamām. Neskatoties uz to, ka fakti „runā” citādi, cilvēks atsakās tiem ticēt, jo sabiedrībā pieņemts, ka ir jābūt tā un ne savādāk. Pat tad, ja cilvēkam pašam piemīt „sliktā” īpašība, un viņš to uzskata par labu un pašsaprotamu, tas nespēj to atzīt, jo tā nav „pareizi”. Egoisms bieži vien tiek uzskatīts par „slikto” rakstura iezīmi, lai gan tas ir vajadzīgs, lai gūtu panākumus, sasniegtu to, ko kāro. Latvieši nekad tā īsti nav bijuši egoisti, un, manuprāt, tādēļ arī latviešu literatūrā īsts, patiess egoisms ir reta parādība. Taču neskatoties uz to, egoisms latviešu literatūrā ir. …
