Latvija, tāpat kā daudzas citas Austrumeiropas valstis, patlaban atrodas procesā, kuru var definēt kā pāreju no totalitāra valsts režīma uz demokrātisku režīmu. Šis process vēl pilnībā nav beidzies, jo nav pabeigti visi valsts dzīves pārveidojumi (piemēram, vēl nav izveidojies pietiekami plašs un turīgs vidusslānis, kas ir jebkuras valsts vienmērīgas ekonomiskās attīstības pamatā). Tomēr jau ir sasniegts viens no galvenajiem šodienas mērķiem – Latvija atgriežas Eiropas tautu saimē, ar 2004.gada 1.maiju kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, tādējādi apstiprinot principiālo tēzi, ka demokrātiskā attīstība Latvijā ir ieguvusi neatgriezenisku raksturu1.
Tomēr ir jāatzīst, ka Latvijas atrašanās totalitārās PSRS sastāvā ir atstājusi manāmas sekas šodienas ikdienā. Varmācīgā iekļaušana padomju impērijā, nežēlīgās represijas, etnisko jūtu pazemošana un unifikācija pēckara laikā ir radījuši veselu virkni noturīgus sabiedriskās apziņas uzskatus, vispirmām kārtām, sabiedrības latviskajā daļā. Daži no tiem vieno Latviju ar citām postkomunistiskām sabiedrībām, daži ir Latvijas specifiskās vēsturiskās pieredzes produkts2. Ir grūti un varbūt pat neiespējami uzskaitīt tos visus, minot to radījušus konkrētos notikumus vai cēloņus, tamdēļ šajā darbā vēlos pievērst uzmanību dažiem vēsturiskiem notikumiem Latvijā XX gs. 50-gados un to atstātajām sekām šodien.
…
