Publiskās runas etiķete.
Vispirms katrs cilvēks apgūst ikdienas runas prasmi un tikai pēc tam publiskās runas iemaņas. Publiskā runa ir skolotāja un lektora, kultūras darbinieka un ekskursijas vadītāja, aktiera un žurnālista, politiķa un valstsvīra darbības izteiksmes veids, klausītāju ietekmēšanas veids. Arī atbilde mācību stundā, piedalīšanās diskusijā un mākslinieciskajā pašdarbībā nav iespējama bez publiskās runas prasmes apguves.
Katrai publiskai runai ir iepriekš jāsagatavojas.
“..vispirms izdomāju, ko gribu teikt, kā pats saprotu problēmu, pēc tam uzrakstu. Domāju par detaļām, kā panākt psiholoģiski lielāko iedarbību. Tas ir pirmais etaps. Pēc tam dodu šo runu cilvēkam, kam uzticos un kas varētu redzēt, proti, darot to nežēlīgi, svītrojot, dažreiz pat smejoties par to, ko esmu uzrakstījis. Tad runa atgriežas pie manis, un es to slīpēju jau otrajā redakcijā. Dažkārt liekas ļoti vienkārša, bet patiesībā pamatīgi noslīpēta. Sarežģītu runu uzrakstīt nav nekāda māka, bet liela meistarība – sacerēt vienkāršu, saturīgu uzstāšanos, kas cilvēkiem ietu pie sirds.” (A.Gorbunovs)
…
