Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, jau pirms 350 000 gadu pa zemes virsu staigājuši cilvēki. Bet kopš sensenajiem laikiem, īpaši pēdējos
10 gadu tūkstošus, cilvēks ir pārvērties no dzīvnieciskas būtnes par apzinīgu kulturālu būtni, kas ne tikai ēd, dzer, guļ un strādā, bet arī domā un domādamas cenšas izprast sevi un savu dzīvi.
Pirmo reizi, kad cilvēce pacēlās līdz filozofiskai pašapziņai, tas notika Senajā Grieķijā, apmēram vairāk nekā pirms 2 300 gadiem. Galvenā problēma, kuru aplūkoja Senās Grieķijas filozofi, bija cilvēks un viņa dzīvē. Sākotnēji sengrieķu filozofiskās interese bija saistītas ar dabu un pasauli. Pirmie ievērojamākie sengrieķu filozofi Anaksimandrs (ap 611 — 546), Anaksimens (ap 585 — 525), Pītagors (ap 550 Kristus dzimšanas), Heraklīts
(ap 544 — ap 483) un Parmenīds (ap 540 — 480) cilvēku nenostatīja pretim pasaulei un neizcēla ārpus dabas un matērijas likumiem, bet apskatīja to kā pasaules sastāvdaļu.…
