Viesturs Bundža ir tikai viens šāds gadījums, bet viņa izteikumi par asistēto nāvi sasniedza daudzus latviešus, un, piemēram, stāstot par saņemtajām vēstulēm, viņš piemin, ka jo īpaši viņu atbalstīja cilvēki, kuriem pašiem tuvinieki ir miruši no vēža. Tas liek domāt, ka sabiedrības attieksme pārsvarā tomēr nav noliedzoša – problēma drīzāk ir tajā, ka daudzi izvēlas par eitanāziju nedomāt vien tāpēc, ka tā ir pārāk sarežģīta tēma, vai vēl biežāk ir sastopama aplama vai ierobežota izpratne par termina nozīmi un eitanāzijas veidiem. Līdz ar to pilnīgi noteikti nepieciešams vēl nopietnāk aktivizēt diskusijas par šo tēmu un novērst ap to esošās stigmas. Legalizējot voluntāru eitanāziju, balstoties uz pilngadīga pacienta tiešo apstiprinājumu par vēlēšanos to veikt vai uz iepriekš sagatavotu pacienta vai tuvinieku (ja pacients nav spējīgs sniegt) piekrišanu, eitanāzija nekādi netiktu uzspiesta tās pretiniekiem, bet tiktu dota iespēja to veikt katram, kuram to atļauj neārstējamais medicīniskais stāvoklis un brīvā griba, un tiesības uz savu ķermeni. Protams, šie ir tikai ‘’vienkāršākie’’ eitanāzijas gadījumi, bet variāciju ir tik daudz, ka par katru jāspriež ir individuāli un man nav ne pamatojuma, ne iemesla spriest par komplicētajiem gadījumiem. Secinu, ka, manuprāt, Latvijas sabiedrība ir gatava daļējai eitanāzijas legalizēšanai.…
