Pērs Gints ir vīrietis, pasaules klaidonis, kas aizgājis no mājām, lai pierādītu sevi, savu varēšanu, lai pierādītu sev savu “es”, taču mūža novakarē atklāj, ka viņa ēstais “es” ir bijis turpat mājās, pie Solveigas un ka savu dzīvi viņš būtu piepildījis, dzīvojot mierīgu dzīvi pie savas mīļotās sievietes.
Lugas sākumā Ibsens parāda Pēra Ginta slinkumu, bezatbildību un vieglākā ceļa meklēšanu. Oze par savu dēlu saka:
“Mēnešiem pa lauku klīst
Pašā īstā siena pļaujā.”
Taču cik slinks darbā, tik čakls runās – Pērs Gints ir nepārspējams melsējs un lielībnieks, fantastisku stāstu sacerētājs. Oze:
“Velns tu tavu melošanu
Gudbrands Glezne bija tas,
Kuram tas reiz gadījās,
Ko tu stāsti tajos laikos,
Nevis tev.”
Pēram Gintam raksturīga liela pašpārliecinātība, brīžam pat sevis pārvērtēšana, sevis slavēšana.
Pērs Gints:
“Ķeizars, karalis es būšu”,
“Es varu saistīt velnu,
Riekstā iedzinu es to vēl šo pavasar
Tur tārpa caurumiņš bija.” …
