Par ordeņiem viduslaikos sauca katoļu mūku reliģiskas apvienības jeb korporācijas.
Mūku ordeņu veidošanās:
radās ticīgie cilvēki, kurus neapmierināja baznīcas laicīgā dzīve;
viņi izvēlējās trūcīgu un askētisku dzīvesveidu;
apvienojās un veidoja kopienas;
veidoja klosterus – no pasaulīgās dzīves nošķirtas apmešanās vietas;
atteikšanās no laicīgās dzīves, laulības, īpašumiem;
kristīgo dzīves ideālu īstenošana.
Benediktiešu ordenis
dibinātājs Nursijas Benedikts, 6. gs. sākumā;
devīze: "Lūdzies un strādā" (latīņu: Ora et labora);
kopienu vada uz 8 gadiem ievēlēts virsabats;
ordeņa darbības pamatvirzieni ir lūgšanas, zinātne, māksla un evanģelizācija (misionārisms).
Cisterciešu ordenis
11. gs. izveidoja benediktiešu mūku grupa;
regula prasīja stingri ievērot Sv. Benedikta prasības;
bija obligāts fiziskais darbs;
ar laiku ordeņa darbība nonāca pretrunā ar pasludinātajiem principiem.
…
