3. Vainas apziņa. Nu viss ir galā, mērķis ir sasniegts un Elza ir atriebusi visem, kas tai ir nodarījuši pāri, bet kaut kas tomēr tai neliek mieru, ir kas tāds, ko viņa nebija jutusi agrāk. Elzā pamodās jūtas pret vīrieti, vīrieti, kuru viņa iznīcināja, izputināja un ielika cietumā. Tagad Elza cenšas darīt visu iespējamo, lai atsvabinātu Apsi no cietuma, bet tas nav iespējams, jo viņa pati visu ir izdarījusi tā, lai nebūtu ne mazākās iespējas viņu izlaist nesodītu. Viņa domā tiki par Apsi, apkārtējā pasaule ir zaudējusi krāsas, viņu atlaiž no darba, vairs viņa nav spējīga uzturēt savu brāli un viņu izdzen no pansijas, Elza dzīvo vienīgi ar domu par jauko nākotni kopā ar Apsi. „Un citreiz viņa atkal iedomājas. Viņš stāv, mazliet novārdzis, mazliet nobēdājies, mazliet kaunīgs, sēri smaidīdams, caur pieri skatās viņā...Viņa turas, turas - bet pamazām nemanot slīgst viņam pie krūtīm... Jūt viņa karsto roku apkārt savam augumam... Viņa lūpas aizspiež muti tā, ka elpa aizraujas un samaņa zūd...”…
