Gētes darbā „Fausts” ir divi galvenie tēli: zinātnieks Fausts un nelabais Mefistofelis. Varētu likties, ka viņi abi ir pilnīgi atšķirīgi, jo viens ir godīgs un krietns cilvēks, bet otrs – velns, kas ir negatīvais tēls. Taču viņiem ir arī daudz kas kopīgs, un, manuprāt, tieši tāpēc Fausts piekrīt doties dzīves jēgas meklējumos kopā ar Mefistofeli, jo, ja tiem nebūtu līdzīgi raksturi un īpašības, abi tēli nespētu saprasties un visu laiku tikai strīdētos.
Pirmā no Fausta un Mefistofeļa kopīgajām īpašībām, kas tos vieno, manuprāt, ir labais un ļaunais abos tēlos, jo viņu abu dvēselēs var atrast gan kaut ko pozitīvu, gan arī negatīvu. Piemēram, Fausts gan sajūsminās par dabu un dzīvi kopumā, gan arī ir negatīvi noskaņots un domā, ka ar to, kas viņam jau ir, nepietiek. Visspilgtāk tas izpaužas viņa dialogā ar Vāgneru: „Ak, manās krūtīs divas dvēsles mīt,
Un viena ved ar otru sīvu karu;
Pie zemes viena kaisli pieķeras
Un mīļo pasauli un viņas dzīvi;
No pīšļiem otra spēji paceļas,
Kur zvaigžņu sfērās gari mājo brīvi.”…
