Politiskā sistēma vai režīms, ietver sevī ne tikai valsts mehānismus un institūcijas, bet arī struktūras caur kuriem viņi sadarbojas ar pilsonisko sabiedrību. Politiskie režīmi ir efektīva ekonomiskas dzīves iekārta, jo viņus regulē politiskie procesi caur kur viņi darbojas. Režīms – tas ir likumu sistēma.
Aristoteļa sistēma bija bāzēta uz 158. Grieķijas pilsētu analīzes. Viņa atbild uz 2. galvēniem jautājumiem: 1. Kas pārvalda?
2. Kas no likuma saņem labumu?
Aristotelis ticēja, ka vara un valdība var būt viena cilvēka, mazas grupas vai vairāku cilvēku rokās. Tāda veidā viņš ieveda 6. jaunas valdības formas.
Aristoteļa mērķis bija izanalizēt valdības formas lai izveidotu ” ideālu ” konstitūciju. Pēc viņa domām ja cilvēki lietoja tādas valdības formas kā oligarhija, demokrātija un tirānija, viņi valdīja tikai savās interesēs. Tirāniju viņš klasificēja kā visbriesmīgāko pārvaldes formu, jo viņa padara cilvēkus par vergiem. Savukārt politija bija atzīta, ka vispraktiskākā valdības forma, jo viņa paredzēja, ka valda vairāki cilvēki un respektē visas sabiedrības intereses.
Aristoteļa idejas vēlāk attīstīja tādi domātāji, ka Tomass Hobbs un Žāns Bodēns. Pēc viņu domām viss bāzējas uz suverēnas vāras, kurai bija jāgarantē, kartība un likumība.
Vēlāk tādi liberāļi, ka Džons Loks un Monteskjē ticēja, ka suverēnu varu realizē paši cilvēki, nevis monarhs. Cilvēkiem jāpieder viņu individuāla brīvība.
Sākot no 18. gadsimta beigās režīmu klasifikācija arvien attīstījās. To pierāda republikanisma rāšanās Amerikā un demokrātiskā radikālisma rāšanās Francijā.…
