1. dzeja par dzīvību
“Rudi alkšņi šalkodami,
Piebrieduši jaunu sulu,
Teic man: “Dzīvībai nav gala!..””
(“Rīta balva”, 18. lpp.)
“Šalc šalkas pāri,
un strāvo strāvas,
milzt dzīvības spēks…
Es gribu celties
un atmosties visa
reiz asnos kā klājs.”
(“Dzīvības spēks”, 20. lpp.)
“Atviz ūdeņi un lauki, atviz kalni,
Šalko dzīvība kā plaukstošs koks.”
(“Lieldienās”)
Dzīvību dzejniece atrod dabā, pie kokiem, ūdeņiem, laukiem un kalniem – mierā un klusumā, kur tā ir mūžīga. Zinaīda Lazda dzīvību salīdzina ar sākumu – pavasari, Lieldienām, kad viss zied un plaukst.
…
