Vienīgo bērnu un daudzbērnu ģimeņu jauniešu adaptācija skolas maiņas situācijā

Pētījuma aktualitāte – Mūsdienās ļoti daudzi jaunieši pēc pamatskolas beigšanas maina savu skolu un iet mācīties tālāk citā skolā. Vieni jaunieši ļoti ātri iejūtas jaunajā vidē, skolā, bet citi tā arī triju gadu laikā nevar īsti atrast kontaktu ar jaunajiem klasesbiedriem. To ietekmē ļoti daudz faktoru, kā, piem., attiecības ģimenē un iepriekšējā skolā, jaunieša personības īpatnības u.t.t. Bet galvenais faktors, kas ietekmē cilvēka spēju adaptēties kādā jaunā grupā, sabiedrībā ir viņa spēja veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, gan vienaudžiem, gan pieaugušajiem, spēja rēķināties un pieņemt otru cilvēku. Tā kā pirmā un galvenā cilvēku grupa, kurā bērns atrodas, ir viņa ģimene, tad arī tieši ģimenē ir bērna pirmās iemaņas attiecību veidošanā. Ja tie ir tikai vecāki, un bērnam nav brāļu vai māsu, tad bērnam spēja veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, rēķināšanās ar citu cilvēku vēlmēm, kas nepieciešamas veiksmīgai adaptācijai pārejot mācīties uz jaunu skolu, ir mazāk attīstītas, nekā tam bērnam, kurš audzis daudzbērnu ģimenē, un kur jau agri bērnībā viņš veidoja attiecības ar katru ģimenes locekli atsevišķi.
Problēma – Vai jauniešiem, kuri dzīvo daudzbērnu ģimenē, adaptācija skolas maiņas situācijā ir vieglāka nekā jauniešiem, kuri ir vienīgie bērni ģimenē?
Pētījuma hipotēze – Jauniešiem, kuri dzīvo daudzbērnu ģimenē adaptācija skolas maiņas situācijā ir vieglāka nekā jauniešiem, kuri ir vienīgie bērni ģimenē.
Pētījuma objekts – 60 10. klases skolēni, kuri ir mainījuši skolu, no kuriem – 30 dzīvo daudzbērnu ģimenē un 30 – ir vienīgie bērni ģimenē.
Pētījuma priekšmets - adaptācija
Pētījumā izmantotas sekojošas metodes:
1. Teorētiskās literatūras analīze
2. Anketa adaptācijas problēmu noteikšanai
3. Intervija
Pētījuma virziens – sociālā, ģimenes, skolu psiholoģija
Pētījuma teorētiskā koncepcija – H. Hartmans
Pētījuma mērķis – noskaidrot vienīgo bērnu un daudzbērnu ģimeņu jauniešu adaptāciju skolas maiņas situācijā
Pētījuma uzdevumi:
1. Literatūras analīze
2. Atbilstoša metodiku atlase, ar kuru palīdzību var noteikt pusaudžu adaptāciju
3. Praktisks pētījums, rezultātu apstrāde, analīze, interpretācija
4. Secinājumu izdarīšana
Adaptācijas jēdziens tiek izmantots ar nozīmi pielāgot, apmierināt.
Adaptācija — tas ir dinamisks process, pateicoties kuram dzīvu organismu kustību sistēmas, neskatoties uz nosacījumu mainīšanos, atbalsta noturību, kas ir nepieciešama eksistencei, attīstībai un dzimtas turpināšanai. [14]
Adaptācija – (lat. val. adaptatio – pielāgošanās) personības pielāgošanās pie eksistēšanas sociumā saskaņā ar tā normām un prasībām, un kā arī saskaņā ar pašas personības vajadzībām, tieksmēm, motīviem un interesēm. [7;9]
Tieši adaptācijas mehānisms, ir tas, kas ir izstrādāts ilgstošās evolūcijas rezultātā, nodrošina organisma eksistences iespēju pastāvīgi mainīgās vides nosacījumos.
Cilvēka adaptācija ir sarežģīts sociāli bioloģisks process, kurā cilvēks ne tikai pats pielāgojas jaunajiem apstākļiem, bet arī pielāgo šos apstākļus savām vajadzībām (piemēram, rada cilvēku dzīves nodrošinājumu, kas ietver pilsētas un dzīvojamo vidi, piemērotus apģērbu komplektus, speciālu barību u.t.t.).
Veciem un slimiem cilvēkiem adaptācijas spējas ievērojami mazākas nekā jauniem un veseliem slimniekiem. …